https://kultura.delfi.lv/news/culturenvironment/rakstniekiem-bazas-par-kulturas-ministres-atbilstibu-amatam.d?id=42325356
https://www.diena.lv/kd/literatura/km-izveidota-darba-grupa-apsauba-kulturas-ministres-izpratni-par-literaturas-nozari-13945111
https://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=349195:rakstniekiem-baas-par-kultras-ministres-atbilstbu-amatam&catid=87:aktuli&Itemid=202
Šķiet, runā par „nieka 300000 latu” latviešu literatūrai. Saruna acīmredzot nav vedusies. Vismaz rakstnieku prāt. Šķiet, ka tā saucamā darba grupa, kuras sastāvā bija galvenokārt līdzšinējie literatūras naudas dalītāji un tērētāji no VKKF, no LLC un autori bija cerējuši uz vienkārši esošo struktūru finansiālu stiprināšanu( papildus naudas piešķiršanu). Zinot esošās problēmas kultūras jomas nozarēs ( tā nav tikai literatūra un grāmatniecība) un to, ka šādi var daudz pamatotāk nākt prasīt citu nozaru pārstāvji, mums jeb valsts iedzīvotājiem nāktos šajā grūtajā laikā šķirties no lielām naudas summām „kultūrai”.
Kādēļ lieku pēdiņās vārdu „kultūra”? Jo kultūra nav tikai viena vai dažu, pat grupas cilvēku viedoklis par kulturālo un ar šo vārdu apzīmējamo. Pasaules vēsturē, protams, ir bijis tā, ka dažs vēlāk atzīts autors dzīves laikā nav ticis ievērots. Tomēr daudz vairāk ir to gadījumu, kad tieši dzīves laikā autori ir guvuši atzinību.
Daži no šobrīd rakstošajiem ir pat apmēram tā izsaukušies-ja mani vēlāk atzīs par talantu? Ko tad teiksiet? Smagi jau ir šādi oponēt, bet jāsaka- ko tad, ja tomēr jūsu veikums izrādīsies valsts ilgstoši atbalstīta grafomānija? Ko tad? Ja vēl izrādīsies, ka izcilākie no šā laika literātiem nav pat saņēmuši no valsts jeb nodokļu naudas neko? Ko tad mūsu pēcteči teiks par šolaiku valsts literatūras atbalsta tradīciju turpināšanu? Droši vien, ka sauks par netālredzīgu, pat tuvredzīgu, vieglprātīgu naudas šķiešanu. Nosauks tos, kuri šo kārtību turpināja. Bet cilvēki jebkurā darbā, pat tik nepateicīgā kā ministra, grib ,lai sabiedrība ,arī nākotnē, viņus novērtē atzinīgi.
Ko vēlas valsts nodokļu maksātājs no literatūras? Būtībā-grāmatas. Stāstus, romānus, esejas, dzeju, lugas. Vismaz tie, kas lasa, skatās. Jo atcerēsimies-lai cik žēl, bet grāmatas visi nelasa( ja nu vienīgi skolas laikā obligāto literatūru, bet tagad tādas vairs skolās neesot).
Vai šos nodokļu lasītājus interesē tas, cik nopelna rakstnieks-autors? Būtībā –nē. Tāpat kā mūs nevienu neinteresē tas,cik maksā lētākā sviesta, gaļas ražotājam. Mēs meklējam cenas un kvalitātes vislabāko attiecību. Veiksmīgi rakstnieki būtībā ir labākā situācijā kā sviesta vai gaļas ražotāji, jo rakstniecībā ir tāda lieta kā patikšana. Ja sviestu, gaļu mēs nevaram pagaršot ( ja nu vienīgi tirgū vai pie degustāciju galdiņa) ,tad rakstnieku veikumu pirms pirkšanas parasti pašķirsta, palasa, arī paskatās recenzijas. Cik reizes neesmu redzējis, kad dārgu grāmatu pircējs nopūšoties pērk. Jo patīk. Pašam tā daudzreiz gadījies.
Tad kas ir kultūras ministrijas un ministres uzdevums-nodrošināt sabiedrībai grāmatas vai sabiedrību apgādāt ar cilvēku grupu, kurus atalgot, automātiski piešķirot nosaukumu „rakstnieks”? Laikam jau pirmais. Tajā pašā laikā nevar aizmirst par neatzītajiem sava laika ģēnijiem. Vismaz viena-divas iespējas varētu tikt dotas, ja kāda kompetenta vērtēšanas iestāde atzītu par labu šādu valsts un mūsu katra naudas tērēšanu. Tam gan nevajadzētu nonākt otrā galējībā, kad visus šodienas rakstīt giribētājus- grafomānus, slēgto iestāžu Napoleonus-memuāru rakstītājus sauksim par talantīgirm bet nesaprastiem un atbalstīsim. Samērīgumam jābūt. Primārais- lai būtu grāmatas. Cilvēki, kuri ir neveiksmīgi savā arodā un nevar nopelnīt, iet uz pašvaldību pēc pabalsta, uz nodarbinātības dienestu-lai pieteiktos kursiem un apgūtu citu amatu, iemaņas..
Ja finanses ir tik cik ir jeb maz., tad vienīgā iespēja ir meklēt jaunus, spožus talantus. Rīkot gatavu darbu konkursus, kuros premēt labākos. Tos, kurus izdevniecības izdotu nopietnā tirāžā, vismaz 3000-5000eksemplāru, bez valsts naudas atbalsta. Varbūt šādi var palieināt konkurenci rakstniecībā, sagādāt mums jaunas grāmatas.
Ar lugām tas būtu sarežģītāk, bet tur par vērtētājiem būtu jābūt režisoriem. Vissubjektīvākajiem cilvēkiem teātra pasaulē, kuru patīk, nepatīk nosaka to, vai luga parādīsies uz skatuves.
Kādēļ šoreiz asāk par literatūru? Jā, iepriekš, biju daudz ,daudz saprotošāks, iejūtīgāks. Jo rakstu komentāru sadaļā pamanīju atsauci uz tvitera jeb čivinātāju tīklā esošā Oto Ozola sniegto informāciju par to, ka šī augšminētajos rakstos minētā informācija esot melīga, ka rakstniece Ikstena ļoti slikti tikšanās reizē izturējusies pret ministri. Pārbaudīju tviterī. Jā, Ozols tā apgalvo. Iespējams, ka balstoties uz sarunas klātesošajiem cilvēkiem, viņu liecībām, ministre varētu apmelotājus iesūdzēt tiesā.
Kādēļ tik asi? Jo man vairs nav noslēpums, ka kultūras dzīves atspoguļotāji NRA, Dienā, Delfi ir vienas „draudzīgas un saliedētas grupas” ļaudis. Kuri var vienoties iet pie ministres ‘izsist naudu”, bet neatrod laiku divdesmit gadu laikā neviena tāda darba sarakstīšanai, kuru izdevēji izdotu 20000 eksemplāru tirāžā. Ko lielā mērā kliedzošajiem rakstītājiem pārmet rakstu komentāros potenciālie lasītāji. Ko vairāk- izlasiet paši, vērtējiet gan rakstus, gan komentārus!
A.B.
