Bijušās nodaļas lapa

 

Stratēģija,ko nesaprata ministre. Vai tur ir ko saprast? Kur ķēdīte- valsts nauda-literārs darbs latviešu kultūrai,lasītājam?


Turpinot vērot notikumus ap Kultūras ministriju, pēc ilgstošiem lūgumiem  parādījies  slavenais, noslēpumainais dokuments- „Literatūras un grāmatniecības nozares stratēģija valsts politikas īstenošanai un valsts budžeta plānošanai 2012-2014.gadam. Projekts”- stratēģijas projekts, kuru veidojuši literāti paši, viņiem pietuvinātie  un divi ministrijas ierēdņi. Vispirms jānosauc šī garadarba autori: rakstniece, SIA Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja padomes locekle Nora Ikstena, Valsts Kultūrkapitāla fonda Literatūras nozares ekspertu komisijas locekle Maija Burima, KM Nozaru politikas nodaļas vecākā referente Līga Buševica, Latvijas Poligrāfijas uzņēmumu asociācijas pārstāvis Artis Ērglis, SIA Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja valdes locekle Andra Konste, biedrības Latvijas Literatūras centrs direktors Jānis Oga, biedrības Latvijas Grāmatizdevēju asociācija valdes priekšsēdētāja Renāte Punka, literatūras pedagoģe, literatūrzinātniece Lita Silova, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra direktore, Latvijas Bibliotekāru biedrības priekšsēdētāja Silvija Tretjakova un dzejnieks Jānis Vādons.

   Redzam, ka stratēģiju veidojušie ir cieši saistīti ar esošo naudas tērēšanu(izņemot ministrijas ierēdņus, jo Latvijā par nozari jālemj speciālistiem, ekspertiem nevis ierēdņiem) , arī atbildīgi par rezultātiem, kādus gūstam mēs visi no valsts naudas tērēšanas.

    Sākts ir ar mērķiem. Nozares pamatmērķis ir pilnībā atbalstāms literatūra, grāmatas. Naudas summām esošajam finansējumam var ticēt, ne velti darba grupā divi ierēdņi.-aptuveni 1,3 miljoni  pašvaldību un ap 430000 latu valsts naudiņas. Stratēģijā gan īpašī  izcelts VKKF finansējums, atsevišķi no valsts naudas. Rakstniekiem laikam šķiet ,ka VKKF naudu pasviež bārdains onkulis no mākoņu maliņas. Tā tomēr arī ir valsts nauda, kuru dala paši mākslai pietuvinātie diezgan bieži publiski šķendējoties par dalīšanas veidu un saņēmējiem.

   Tālāk ir mēģināts analizēt to, kāpēc finansējums ir nepietiekams. Akcentēts, ka ir pazīstami un pieprasīti profesionāli autori, kuri nevarot nodrošināt iztikas minimumu. Tas skan dīvaini, jo  pieprasītus autorus  izdod un lasītāji pērk. Ja nav pat iztikas minimuma, laikam nav nemaz tik pieprasīti. Kāpēc? Tas jau jādomā pašiem rakstniekiem. Neloģiski apgalvojumi.

  Neesot vietas, kur publicēties jaunajiem, pētīt agrāk paveikto literatūrā- ir tikai „Latvju teksti’ un  Kultūras Diena. abi nosauktie darbojas ar valsts atbalstu, tādēļ būtu bijis labi pieminēt šo abu izdevumu  popularitātes un autoritātes augšanu (tirāžās, interneta skatījumos). Lai redz, ka konkrētajos projektos naudai ir atdeve, ka izdevēji tiešām popularizē literatūru. Vēl arī pieminēta bibliotēku grāmatu vajadzības. Bērnu lasītprasmes uzlabošanas nepieciešamība.

  Tiek apgalvots, ka stratēģija nodrošinās kvalitatīvas literatūras tapšanu, grāmatu pieejamību. Nez kāpēc apgalvots, ka tālāk dokumentā prasītā nauda nav valsts subsīdija, bet valsts investīcija. Ja tā, tad  stratēģijai jāpamato tas, ka naudu valstij ieguldot jeb investējot, mēs visi saņemsim atpakaļ jeb nopelnīsim. Vai stratēģija to paredz? Lūkojam tālāk.

  Tālāk seko stratēģijas sadaļas jeb priekšlikumi. Pirmais-grāmatu  pirkšana pašvaldību bibliotēkām. Ja stratēģija informē, ka paredz  valstī  iepirkt centralizēti ap 900 grāmatu sākotnēji par pagājšgada vidējo cenu 6.30, tad jājautā. Kāpēc tik dārgi? Jo šogad  izdotā 500 eksemplāru tirāža grāmata maksāja vairāk par 8atiem?  Vai grāmatniecība ir īpašs jeb alkatīgāks biznesa veids, kurā vairumpircējam- valstij piemēro tādu pašu cenu kā vienas grāmatas pircējam grāmatnīcā? Zinot, ka grāmatu bāzes arī ļoti palielina gala cenu, vai iepirkums tieši no izdevniecībām  nebūtu vēl lētāks?  Varbūt šajā naudas pieprasījumā vienkārši tiek  lobēti pietuvinātie izdevēji? Pieprasījums-saprotams, bet naudas izlietojums gan ne, jo paviršs analīzē.

   Nākošā ideja-motivēt pašvaldības atvēlēt par 10% vairāk naudas grāmatu iepirkumiem. Atkal-kas tiek prasīts? Lai katra pašvaldība iet uz grāmatnīcu, iztērē vairāk naudas? Individuāli katra? Rūpes par izdevniecībām vai  literatūru?

  Tālāk-aicinājums atbalstīt bibliotēku mecenātismu. Labi. Cilvēki gan jau tagad ziedo grāmatas. Tas nav nekas jauns, bet aicināt- tas ir svētīgs darbs.

  Otrais priekšlikums-bērnu un jauniešu grāmatu kolekcijas pirkums. 20 grāmatas ik gadu. Ja stratēģija ir latviešu literatūras atbalstam, tad uzreiz gribu jautāt-vai tik daudz ik gadu Latvijā atviešu autoru izdod? Neskaitīsim miniatūros pasaku izdevumus, kuros grāmatnīcās uz trīstreiz pārlocītas A4 formāta lapas tirgo pa vienai latviešu tautas pasakai par trīsdesmit santīmiem(apmēram). Ja šāds iepirkums automātiski audzē tirāžu par 440 eksemplāriem jeb tipiskas latviešu autora tirāžas apjomu divkāršo, te būtu bijis labi pieminēt to, cik valsts ieekonomēs uz katru grāmatu, pērkot no izdevniecībām vairumā. Atkal-ir summas,tēriņi, nav parādīts ieguvums. Tad tālāk skatīties bērnu žūrijas variantus nemaz nav vēlēšanās, jo tur nekas nav naudas summās caurspīdīgs, skaidrs, saprotams. Izņemot latu ciparus. Jo tur bērnu žūrija pieminēta nez kāpēc divos skaitļos. Likās par maz, piemeta nākošajā ailītē vēl nieka 30 000-50 000 ?

  Trešais priekšlikums jeb ‘šanas” priekšlikums-rakstīšanas, tulkošanas, pētīšanas priekšlikums. Vispirms tiek aicināts ar savu ļaužu dalīšanas kantora-VKKF palīdzību ik gadu 20-30 autoriem nodrošināt iztikas minimumu rakstīšanas laikā. Nav minēt- tiem, kuri uzsāk darbību un literatūrā neko nav nopelnījuši? Tikai-profesionāliem . Tiem, kuri…  Kuriem? Tālāk-valsts jeb VKKF atbalsts 15-20 darbu izdošanai? Konkrētāk varētu?  Tie būtu tie, kurus neizdos sākotnēji pirmajā priekšlikumā minētajā  bibliotēku iepirkumā? Vai arī valsts maksās dubulti? Tad pirmajā iepirkumā jāmainās viena eksemplāra cenai vēl uz leju. Jo valsts būtībā pērk grāmatas sagatavošanas pakalpojumus, pēc  tam pērk tirāžu pat lielākā skaitā nekā šobrīd autorus izdod. Te paredz izdevniecības darba apmaksai ap 1500 latu par izdevumu, kura tirāžu vēlāk nopērk pati valsts bibliotēkām. Vai tas ir adekvāti? Domājiet. Tādā pašā summā par vienu izdevumu   paredz mūsu autoru tulkošanu ārzemniekiem. Arī 15-20 darbiem. Autoru vizītēm, tikšanās reizēm paredz ap 650-1000 latu gadā. Saprotams,ka katram no tā 15-20. Lai autori braukātu pa bibliotēkām, kultūras telpām. Reklāma laba lieta, bet vai labākā reklāma nav paši literārie darbi? Vai arī vieni būs tie ,kuri rakstīs, otri-reklamēs? Literāti-rakstītāji un literāti-reklamētāji? Varbūt sākt ar  lasītājiem interesantiem darbiem, un tad tos reklamēt? Nav jēgas tikties ar rakstnieku, kura darbs izdots tik mazā tirāžā, plašākam cilvēku skaitam nezināms. Tiekoties ar rakstniekiem, vajadzētu runāt par darbiem, literatūru. Ar to pašlaik pavisam slikti. Vadošās rakstnieces sāk viena otras receptes pierakstīt un publicēt. Tad tikšanās reizes- pie pannām un kastroļiem-vietējā skolas vai kafejnīcas virtuvē? Vai tā ir šīs stratēģijas sūtība? Šis punkts esošajā situācijā ir nevietā manuprāt. Pēc gada, diviem, kad būs uzrakstītas un izdotas grāmatas, par kurām runāt.

  Turpina dokumentā par atbalstu vienam literāram žurnālam. Lai izdotu 1x mēnesī. Rakstīts tā, ka gandrīz skaidrs-nauda „Latvju Tekstiem”. Dzīvojam tomēr demokrātiskā valstī. Ja paredz naudu nākošgad,  vai netiek pat pieļauta iespēja pēkšņi rasties citam ,otram izdevumam, kurš nākošgad gatavs pretendēt uz „Latvju Tekstiem” paredzēto naudu? Naudu vajag konkrētiem cilvēkiem, konkrēta izdevuma izdevējiem vai atbalstam tā brīža veiksmīgākajam literatūras procesu informētājam? Mazliet dīvaini. Paredz arī vēl kaut kad nāķotnē , 2014.gadā atbalstīt viena vēsturiska romāna tapšanu. Kāpēc ne nākošgad? Rukšāne vēl nebūs uzrakstījusi? Katru gadu viens vai divi top.  Atkal nauda vienam konkrētam adresātam( ja dalīs savējie)? Kaut arī nopietna vēsturiska iecere tik ātri pat var nebūt tapusi, ja tagad iesākta.

   Ceturtais priekšlikums. Patapinājuma sistēmas atjaunošana un uzlabošana. Ja viss iepriekš nosauktais ir mūsu samaksāto nodokļu pārdale par labu literātiem, tad šajā priekšlikumā literāti iepriekš dokumentā atbalstīt aicinātajām valsts un pašvaldības iestādēm uzkrauj dubultlielu  (no 5% uz 10%) patapinājuma summas maksu. Maksu par grāmatām, kuras valsts iedzīvotāji par savu jeb budžeta naudu nopirkuši(1. un 2.Priekšlikums), daļai  pat finansējuši autoriem ienākumus rakstīšanas laikā, izdevuši(3.priekšlikums) .šajā priekšlikumā par mūsu apmaksātu rakstnieku mūsu naudu  izdotām un pēc tam par mūsu naudu nopirktām grāmatām grib paprasīt dubultu maksu  tiem, kas tās lasa bibliotēkās. Ekonomiski tas laikam saucas divkārša vai trīskārša aplikšana ar nodokļiem? Godīgi? Manuprāt – bezkaunīgi, jo grāmatām, kuras rakstītas, izdotas, pēc tam nopirktas par valsts jeb mūsu naudu nekādas patapinājuma naudas vispār nevarētu būt.  Jautājums-kā to dalīt? Jo bibliotekās var nonākt gan tādas, gan citādas.

  Kopumā tāds maza infantila bērna prāta radīts dokuments ar līdzīgu domu- mammai jeb mums visiem(valstij) ir maks (nauda), no kura jāprasa. Jo man gribas. Ļoti, ļoti.  Vai stratēģija sola pārmaiņas literatūrā, darbu atbalstīšanā? Nē. Kā bijis, tā paliks. Vai būs vairāk labu grāmatu? Dokuments gandrīz apgalvo, ka darbi tikai jāizdod. Izdevniecības to dara arī tagad, bez valsts atbalsta. Vai var cerēt, ka atbalstot un stiprinot esošo pēdējo divdesmit gadu kārtību kaut kas mainīsies, uzlabosies?

  Diez vai? Tikko uzzināju, ka VKKF nav atbalstījis vietnes www.drama.lv  attīstību. Vietu, kur reāli dara, darīja  un darīt grib visas latviešu dramaturģijas popularizēšanai. Gribētu paskatīties, kas tik stratēģiski domājošajam VKKF naudas dalītāju bariņam šķita svarīgāks. Visvairāk pēc šī gadījuma sāk mākt domas, ka naudu dala nejēgas, kuri nesaprot, ka dramaturģija var attīstīties tikai  uz skatuves. Ne uz papīra, ne Daiņa Grīnvalda nesavtīgi veidotājos lugu kopojumos diskos, bet uz skatuves. Autoriem vajag lugu aktieru(profesionālo vai amatieru) izpildījumā. Ja vesela žanra organizētu ļaužu Dramaturgu Ģildes vajadzības nesaprot, tad kāda jēga uzticēt atbilstoši šai stratēģijai lielāku naudu?

  Paldies Dievam, ka šis ir tikai stratēģijas projekts.  Vecā kārtība kultūras naudā neder. To rāda pēdējo divdesmit gadu pieredze. Vajag jaunu. Kādu? Jāveido alternatīvu stratēģiju. Tādu, kurā vieglāk  pamanīt pozitīvus rezultātus, ieguvumus lasītājiem, latviešu, Latvijas kultūrai.

Pati stratēģija-šīs mājaslapas lejuplādēs: Literatūras stratēģija 2012-2014.

A.B.

Komentāri (0)  |  2012-05-10 18:09  |  Skatīts: 1403x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ