Novij man, māmuliņa, 
Visu puķu vainadziņu!
Liec manā galviņā
Visu gudru padomiņu!
Bērziņ, tavu kuplumiņu,
Līdz pašai zemītei!
Māmiņ, tavu labumiņu,
Līdz mūžiņa galiņam!
Mātes kā dievību kults latviešu folklorā.
Māšu kults latviešiem bijis ļoti izplatīts, kā arī lībiešiem un igauņiem. Par māšu skaitu latviešu folklorā vienprātības nav; rezultāti skaitīšanas mēģinājumiem ir visai dažādi un iekļaujas skaitā no 50 līdz 115. Sākotnējos skaitīšanas mēģinājumos vērā ņemtas tikai tautasdziesmas un aizmirsti buramvārdi, kuros minēts ļoti liels daudzums māšu. Māšu lielā skaita dēļ rodas dažādas problēmas, kas saistītas gan ar to autentiskumu, gan funkcionālo nozīmi, reģionālo izplatību u.c.
Kā viena no senākās izcelsmes mātēm minēta Meža māte.
Latviešu Meža mātes funkcijas krievu folklorā pārņēmis ir vīriešu dzimtes meža gars. (Slāviem māšu kults nav tik labi saglabājies kā latviešiem, igauņiem un lībiešiem.)
Meža māte tautasdziesmās darbojas kā meža saimniece, sargātāja un kopēja. Meža māte ir pārzine ne tikai pār kokiem, krūmiem un citiem augiem, bet arī pār dzīvniekiem un putniem.
Vēlākajos laikos Meža māti mēdz aizstāt vīriešu kārtas dievība Meža tēvs un Dievs.
Visā Latvijas teritorijā pazīstama ir arī Vēja māte. Vēja māte šūpo cilvēku, meža zvēru un putnu bērnus. Lielā daļā tautasdziesmu Vēja mātei tiek lūgts nevējot, nepūst, neklabināt nama durvis un netraucēt miegā gulošos.
Tautasdziesmās arī atklājas Vēja mātes postošais raksturs. Vēja mātes varā ir nogremdēt laivu jūrā. Lielākajā daļā tekstu Vēja māte tiek lūgta pārtraukt pūšanu, lai cilvēki tiktu jūras malā.
Jūras māte pazīstama galvenokārt Kurzemes jūrmalā. Jūras māte minēta galvenokārt tautasdziesmās, tomēr sastopamas arī pasakas, kurās pieminēta Jūras māte.
Tautasdziesmās Jūras mātes galvenā funkcija ir gādāt par zvejniekiem, gādāt viņiem labus lomus.
Tautasdziesmās ir Jūras māte žāvē naudu, tādējādi atklādamās kā jūras bagātību saimniece.
Viena no vissenākajām un visbiežāk minētajām mātēm latviešu folklorā neapšaubāmi ir Veļu māte. E.Kokare Zemes māti un Kapu māti definē kā Veļu mātes funkcionālos sinonīmus. [Kokare E. Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē. R., 1999.]
Veļu māte tautasdziesmās tēlota galvenokārt centienos ievilināt savā valstībā, piepulcināt savai saimei vēl kādu cilvēku. Saskarsmē ar citiem Veļu valsts iemītniekiem Veļu māte tēlota mazāk.
Tautasdziesmās Veļu mātei piedēvēts epitets viltniece, kas galvenokārt norāda uz tās iepriekšminētajiem centieniem. Lai pievilinātu potenciālos Veļu saimes locekļus, Veļu māte ieliek kapa dibenā medus podu vai medus plāceņus, arī maizes gabaliņu.
Jaunākos laikos, rodoties jaunām reālijām, attīstoties saimniecībām, cilvēkiem urbanizējoties, rodas arī jaunas mātes, jaunas aizgādnes. Jaunāku laiku mātes ir tās, kuru vārds norāda kādu ģeogrāfisku vietu, par kuru šī māte gādā, piem., Rīgas māte.
Vēlākos laikos radušās arī tādas mātes kā Tabakas, Siļķu un Tirgus māte. Tās ir kultūras pasaules mātes.
J.Kursīte atsevišķi izdala mātes, kas apvieno kā jaunas, tā seniskas iezīmes. Šādas mātes sastopamas galvenokārt buramvārdos, un tās ir slimību un sērgu mātes, piem., Sirds, Kaulu, Krampju, Caurduru māte.
