Pēdējās dienās tviterī uzsākta tāda diskusija ar aicinājumu stāties Zemessardzē. Doma pareiza, partijas Visu Latvijai atbalstāma. Galvenais sauklis- vajag stāties ! Pareizi. Tomēr paskatīsimies situāciju no zemessardzes dibināšanas līdz mūsdienām-kur problēmas, kur vajag naudu, kur vajag apmācības.
Neatkarības atjaunošanas sākumā Zemessardze veidojās atkal uz kaimiņu lielvalsts militāro zināšanu apguvušo prasmēm, iemaņām, arī kļūdām. Līdzīgi kā pirmās neatkarības laikā- cariskās Krievijas militārais latviskais un arī nelatviskais(vācieši, poļi, žīdi u.c.) tika izmantots, arī deviņdesmitajos Zemessardze saņēma gatavus virsniekus ,instruktorus, militāros speciālistus, kuri sagatavoti PSRS armijā ar nelielu skaitu ārzemju latviešu, kuru zināšanas varēja izmantot tikai pēc viņu atvaļināšanās no mītnes zemju armijām.
Pagājuši divi gadu desmiti. Armijai tas ir daudz. Zemessardze ir atdalījusi no sevis un devusi pamatu gaisa spēkiem, kuri lidošanas ziņā neko stiprāki kopš 90to vidus nav kļuvuši-ja neskaita glābšanas operācijām veiksmīgi izmantotos helikopterus Mi-17, un vienu palikušo transportlidmašīnu L-410. Jā, ir'tapuši gaisa novērošanas objekti- radari, bet tos jau cilvēki nepamana. Tāpat kā pretgaisa aizsardzības divizionu, kuri reāli spēj notriekt nevēlamus lidojošus objektus., aizsargā Latvijas gaisa telpu. Zemessardze ir devusi sākotni arī Jūras spēkiem, kļūstot par skaitliski lielāko ,bet ilgāku periodu nenovērtēto sauszemes spēku daļu. Zemessardze savulaik izveidoja Izlūku centru Dobelē, apmācību centru instruktoriem Cēsīs. Abus mācību centrus pārņēma NBS, un nolaida uz grunti? Kāpēc tāds viedoklis?
Jo esošajā situācijā, kad cilvēki stājas Zemessardzē, aktīvo karavīru gaitas jau vairākus gadus beidz tie, kuri ar PSRS armijas izglītību, zināšanām, papildinātām pēdējā divdesmitgadē, bija Zemessardzes mugurkauls-komandieri, kuri varēja vadīt apakšvienības nodaļu, vadu līmenī.
Tagad vairs nav brīnums, kad vadu vada vecākais zemessargs vai kaprālis. Zemessardzes sastāvā profesionālie karavīri domāti štāba speciālistu un rotu komandieru amatiem. Visi, kas zemāki par rotas komandieri-brīvprātīgie zemessargi. Ilgstoši ir pieļauta situācija, kad netika sagatavoti zemākie komandieri. Savulaik Zemessardzes izveidotie un NBS pārņemtie Cēsu un Dobeles mācību centri nespēj veikt savas funkcijas. Precīzāk-spēj, ja apakšvienības nodrošina sev nepieciešamo speciālistu sagatavošanu ar instruktoriem no apakšvienības. Pašu mācību centru rīcībā nav cilvēku, kuri to varētu darīt.
Nosauktas ir divas vietas, kurās šobrīd sagatavo nākamos kaprāļus(Dobele) un cita līmeņa instruktorus(Cēsis).
Bet ar to viss nav pateikts. Starp instruktoriem- nodaļu komandieriem, vadu ,rotu seržantiem un rotu komandieriem ir jaunākais virsnieku sastāvs. Zemessardzē kaujas spējīgā vecumā(līdz 40gadiem) tādu praktiski nav. Vada komandieru jeb leitnanta kursu nepieciešamība arī sen ir runāta, bet nekas līdz šim nav darīts. Iespējams-arī nav cilvēku, kuri varētu šo kursu vadīt, mācīt.
Šeit nav pieminētas Zemessardzes specializēto bataljonu apmācību vajadzības, kuras ir mazāk zināmas, bet viegli noskaidrojamas. Nav pieminēts nepieciešamais materiāli tehniskais nodrošinājums,kurš ir tik slikts un nekvalitatīvs, ka 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas zemessargi vēl arvien pzši pērk kvalitatīva ekipējuma elementus,(apavus, uzkabes, lukturīšus,mugursomas). Bieži vien citvalstu lietotos,kuri ir daudzkārt kvalitatīvāki par valsts piešķirto zviedru divdesmitgadīgo tievu stieplīšu stiprinājumu uzkabēm, valsts piedāvātajiem apaviem. formām, kuras reāli pēc izmēriem izvēlēties ir pārsteidzīgi. Vislabāk-tikai -piemērot uz auguma.
Esošajā situācijā, kad aicinām cilvēkus stāties Zemessardzē, jāgādā finansējums nevis mistiskām papildus funkcijām, piederības maiņām, kā to prātuļoja viens parketa ģenerālis, izraisīdams smīnus un neizpratni par savu „kompetenci” ļoti daudzos NBS un Zemessardzes cilvēkos, bet jāgatavo elementāri jaunākais komandējošais sastāvs-gan instruktori nodaļu, vadu līmenī, gan jaunāko virsnieku līmenī.
Tas jādara pietiekoši ātri, lai Zemessardzē iestāties gribošie netiktu pievilti savās cerībās kvalitatīvai apmācībai Dzimtenes aizsardzībai. Visi grib būt gatavi aizstāvēt nevis kļūt par lielgabalu gaļu. To nodrošināt var tikai zinošs jaunāko komandieru sastāvs.
Tagad –par profesionālajiem karavīriem Zemessardzē- tiem, kuri vada brīvprātīgos-zemessargus. Arī viņu vidū notiek paaudžu maiņa. 90tajos dienestu sākušie, apakšvienību zemessargiem zināmie tuvāko 4-5 gadu laikā būs pametuši vecuma dēļ dienestu. Jā, viņi var turpināt un turpina dienēt kā zemessargi,bet reāli Zemessardzē komandēs cilvēki,kuru militārā karjera nav saistīta tikai ar ZS.
Šo ierasto, pierasto, zināmo cilvēku vietā Zemessardzes apakšvienības saņen no NBS ( no citurienes nav kur- rotas komandieri, kas ir kapteiņa amats, var būt tikai vismaz virsleitnanti), kuri parasti savus pirmos militāros soļus, komandēšanas pieredzi gūst ārpus Zemessardzes vienībām. Nezina Zemessardzes dienesta specifiku. Bieži vien uz amatiem Zemessardzē tiek norīkoti ne tie labākie, komandēt spējīgākie., ieinteresētākie.
Vajadzētu veidot priekšstatu, ka dienests rotas komandiera amatā Zemessardzes apakšvienībā profesionālam Latvijas armijas karavīram ir prestižs, karjerā vērtīgs. To var panākt gan ar iespēju labākajiem rotu komandieriem kļūt tās pašas Zemessardzes apakšvienības vecākajiem virsniekiem- ilgākā laika periodā veidot maksimāli labu, motivētu vienību. Redzēt savu augšanu kopā ar vienību. Iespējams- izcilos gadījumos-turpinot bataljona komandiera amatos pulkvežleitnantu pakāpēs, lai startētu uz Tartu vai citiem augstākiem apmācību kursiem. Dzīve ir pierādījusi, ka zemessargus komandēt protošs labi un izcili komandēs jebkurus karavīrus, jebkuru vienību savas kompetences līmenī. Ne katrs, spējīgais komandēt Latvijas armijas profesionālo vienību, var tikpat sekmīgi komandēt zemessargus. Jo Zemessardze no laba komandiera prasa daudz prasmju, rakstura iezīmju, kuras var nebūt tik būtiskas citās vienībās. Tomēr noder vienmēr un visur. Tas ir pierādījies.
Secinājums- Zemessardzei nepietiks ar jauniem cilvēkiem, bet ļoti nepieciešama vēl plašāk nekā līdz šim arī apmācība jaunākajam komandējošajam instruktoru un virsnieku sastāvam, kā arī pārdomāta kadru virzība uz virsnieku amatiem profesionālajā dienestā Zemessardes vienībās. Ja grib Zemessardzi – karaspēka vienību nevis nosaukumu ar cilvēkiem formās, kurus parādīt parādēs.
Diemžēl šo speciālistu apmācības plānojošie (Šobrīd- kaprāļu apmācību.) nespēj paskatīties tālāk par valsts izdotiem dokumentiem. Uz to, cik reālajai dzīvei atbilstoši un darboties spējīgi ir visi plāni, dokumenti. Protams, esošā apmācība ,kas sadalīta vairākos nedēlu ilgos posmos Dobelē ar fināla vairāknedēļu posmu Cēsīs ir pretīmnākošāka par agrāk vienīgo iespējamo piedāvājumu-2 mēneši Cēsīs bez pārtraukuma. Ne velti tagad atsaucība ir lielāka. Tomēr process nesekmējas tik ātri kā varētu domāt- kāds ģimenes apstākļu vai darba dēļ netiek. Arī citi iemesli.
Situācijā, kad kaprāļa kursa apmācībai gan apmācāmie gan instruktori ir no vienām un tām pašām vienībām, neloģiska šķiet braukšana uz Dobeli,ja to pašu varēja veikt apakšvienību teritiorijā(bataljonos). Tikai tādēļ, lai NBS būt vēl viens ķeksītis ,kurš pamatotu novājinātā Dobeles centra eksistenci? Centra, kas pats apmācību bez speciālistiem no malas reāli veikt nevar? Zemessargi tomēr brauc uz turieni-vairākussimtus kilometru- dažs katrā apmācību nedēļā pat pārvarot daudz lielāku attālumu, lai vienas apakšvienības instruktori apmācītu savas apakšvienības karavīrus,bet pārsimt kilometrus no savas pastāvīgās dislokācijas vietas. Kur loģika?
Un rotu seržantu un vadu komandieru-virsnieku(leitnantu apmācība) tā arī nav sākusies,kaut runāts par tādu jau vairākus gadus kā tūlīt, tūlīt notiekošu. Būsim reāli -jaunākie padomju varas apmācītie virsnieki tagad būs 43-48 gadus veci. Zemessargs aktīvajā dienestā atbilstoši esošajai likumdošanai- ir līdz 55 gadiem( ar speciālu atļauju-līdz 60gadiem). Laiks,kuru dzīve un situācija dod Zemessardzei savu kadru atjaunošanai nav ilgs. To neredz šķiet tikai ministrs A.Pabriks, cilvēks,kurš bez sirdsapziņas pārmetumuem savulaik esot ārlietu ministrs, adeva daļu Latvijas kaimiņvalstīj. Tāpat- par iespēju izdzert kafijas tasi ar pasaules lielajiem. Proporcionāli spriežot, esošajam aizsardzības ministram visa Latvijas teritorija iespējams šķiet Jacobs kafijpakas vērtībā. Un gatavot īpašumam kafijpakas vērtībā militāras vienības aizsardzībai ministrs Pabriks, iespējams,neuzskata par nepieciešamu, Ja kādam vajadzēs,tirgos tālāk- par nākošajām kafijtasēm.
P.S. Skumji, bet rakstot šo , ienāca prātā- cik tālu no dzīves ir daļa atvaļināto ģenerāļu ar savām koncepcijām, stratēģijām, neredzot elementārākās vajadzības. Varbūt tādēļ arī Latvijas armijā dienošie ar skaudību skatās uz to, kas ir Igaunijai un Lietuvai? Viņiem laikam bija gudrāki ģenerāļi. Kaut pašreizējais NBS komandieris ģenerālmajors R.Graube mēģina labot iepriekš pielaistās kļūdas. Pats esot teicis- ar tagadējo pieredzi, pirmoreiz (pirms kāda laika) esot NBS komandiera amatā, būtu rīkojies citādi. Lai veicas! Kaut neliela, bet maza virzība vajadzīgajā virzienā notiek. Gribētu vairāk.
P.P.S. Ja kāds saka-ko te raksta muļķības-kaprāļus sagatavo Cēsīs, tad paskaidroju, ka pašlaik gatavojamos kaprāļus -zemessargus sagatavo Dobelē, bet apmācību otrā daļa notikšot Cēsīs. Profesionālajiem karavīriem kaprāļu un citu instruktoru apmācību nodrošina tikai Cēsis, kaut Gaisa spēki savulaik izmantoja arī savu bāzi ,lai sagatavotu sev vajadzīgo- aviācijā zinošos instruktorus.
