Šodien karstuma mocīts kādu brīdi meklēju jaunu mājas lapas humora sadaļai. Šo to atradu, bet esot izvēlīgam ne viss škiet derīgs publicēšanai. Tad uzdūros tekstam,kurš likās interesants, bet -vai humora sadaļai? Savulaik Blaumaņa Tālavas taurētājs dziļos padomju laikos klīda citādos pārveidojumos( pat tādi kā koncertizpildījumi,bet ar mainītu tekstu) bet šādi.Tik skarbi, tieši, manuprāt, patiesi izteiktu domu tekstā,kurš lielā mērā saglabājis Blaumaņa ritmiku,noskaņu.Izņemot pašas dzejoļa beigas,kuras nav minorīgi svinīgas, bet dzejisiki priecīgas. Ļoti atbilstoši šim laikam, tam,ko cilvēki gaida no mākslas,dzīves. .
Vispār- lasiet paši un domājiet. Humors tas nav .Cīņā saukšana.noteikti. Par Latviju un pret valdību.. Ši kombuinācija politiķiem var likt padomāt. Kaut... varbūt domāts Godmanis,Kalvītis? Es gan redzu Dombrovski. Kā šodien man viens teica-ja šādi raksta -valstij nav nākotnes. Es teikru-ar šādu premjeru un valdošo partiju,bet to var un vajag mainīt.
Jaunais Tālavas taurētājs.
Uz Latvijas druvām un mežiem
Kāds kārīgu skatienu klāj.
Pār retajiem koku galiem
Ārzemju mošķi jāj.
Guļ premjers savā pilī,
Guļ viņa ministru pulks.
Guļ pakalpiņi un sargi,
Guļ jeņķu vēstnieks kluss.
Tik vientuļā namiņā kādā
Kāds latviets nomodā.
Viņš lūko pēc naidnieka
Tuvu un tālumā.
Te it kā pa sapņiem tam liekas,
Ka mašīna piebrauc ,grab.
Durvis šķiet noklaudzētu,
Sit pa sienu, saka- ir lab’!
Un troksnis ap māju ceļas,
Sarunas skaļas vien,
Un asu zāģu zobi
Durvju stenderē lien.
„Šurp atslēgas! Dod māju! Ciet klusu!
Tu brauksi uz Angliju!
Mēs algosim tur par darbu,
Gan smagu, gan netīru!”
"Man darbs ir savā zemē,
Man viņai kalpot gods!
Kas kārīgi viņu posta,
Tiem laimes nebūs, tik’ sods!”
Un latvietis rauj cik spēku,
Vectēva ložberis trīc,-
Un ārā skan vaidi,
Pretī šāvieni sīc.
Mirdz logos mašīnu uguns,
Sāk cirtiens uz cirtiena līt,
Dreb, šūpojas durvju aile,
Un braķš, un liecas, un krīt.
Bet latvietis redz labi
Tos vīrus un lodes dzeļ,
Tik telefonzvans Rīgā
No miega premjeru ceļ.
Un premjers, viņa kalpi
Uz mieru latvi sauc.
Un svešajiem blaku stājas,
Vai latvietis otru kaus?
Bet pēdējās patronu kārtas
Premjera krūtis zin,
Un svešie, laizot vātis,
Promceļa smiltis min.
Uz sava namiņa sliekšņa
No „ciemiņu” skādētiem.
Un prasmīgas rokas to taisa,
Tās vērsies, bet draugiem vien.
Un kamēr vakara ēnas
Uz elli premjeru nes,
Dzied vīri latvietim dziesmas,
Dej jautri meitenes.
(Teksts -pēc R.Blaumaņa).
Ainārs Bajinskis