Latvijā visu laiku top jaunas organizācijas, biedrības, cilvēki pulcējas, sakašķējas, pašķiras. Viss notiek.
Tikai ar to paveikto, ar rezultātiem ir trūcīgāk. Un tad neapmierinātie atkal dibina jaunas ,pareizās organizācijas, ar jauniem, tīriem cilvēkiem, kuri atkal kāpj uz vecajiem grābekļiem- sastrīdas, sašķeļas, atkal dibina jaunās, pareizās organizācijas.
Pagājušonedēļ man pajautāja viedokli- kas varētu būt tas vienojošais daudziem? Tas, kas neliktu šķelties, bet vienoti iet līdz kādiem mērķiem, lai tos sasniegtu.
Tad nu padomāsim.
Latviska, ekonomiski maksimāli neatkarīga valsts, kura darbojas savu iedzīvotāju interesēs. Pret šo nevienam pretenziju nevarētu būt.
Latviska- latviešu valodu, kultūru cienoša, saglabājoša cittautu tradīcijas šajā valstī. Iespējams, nepieļaujot kulturālu svešķermeņu ieviešanu vidē, sadzīvē- minaretu, čalmu, melno ‘paltraku’ sieviešu slēpšanai un tml. Saglabāsim tradicionālo, cienīsim svešo, bet pie sevis neieviesīsim. Kam pret šo varētu būt pretenzijas?
Ekonomiski neatkarīga ir valsts, kuras vadība spēj un grib atbildēt par savu iedzīvotāju labklājību. Atbildēt un veidot var tad, ja ir ekonomiskie instrumenti.
1) Valstij piederošas bankas, kuru noguldījumu drošību var apdraudēt būtībā tikai pašas valsts likvidācija. Vieta, kur valsts iestādes un iedzīvotāji, iedodot glabāšanā savu naudu, apzinās, ka atbalsta savu valsti, ekonomiski.
2) Valsts finansu līdzekļiem maksimāli strādājot valsts teritorijā, arī visu veidu pensiju uzkrājumiem.
3) Pamazām no komercbankām izņemot un valstij vai valsts bankām pārņemot tos pensiju līdzekļus, kurus konkrētās komercbankas nemāk palielināt bet tikai zaudē- no Swedbank un SEB bankām, arī citām, atbilstoši izdarītajam.
4) Latvijas valsts piedalīšanās starptautiskajās aktivitātēs( valstu savienībās, līgumos u.c.)-tikai tad, ja tas ekonomiski izdevīgi Latvijas valstij. Lai pazustu tādi stulbi apgalvojumi kā- „ir politisks pienākums”, „ir politiskā atbildība”, „jāatbalsta stratēģiskie partneri”. Atzīsim godīgi-tā visa patiesībā nav- ir kaila iztapība lielvalstīm, pret kuru līdz šim nekas nav ietirgots.
5) Izglītības sistēmā jāvirzās ne tikai uz domātspējas attīstīšanu, bet arī zināšanu apguves saglabāšanu. Skolotāju sagatavošanā jāatgriežas pie 30.-40.gadu principiem, kad katram izglītību ieguvušam pedagogam ir jāpārzina ne tikai savs priekšmets, bet arī zināms minimums ārpus tā- (jāpārvalda 1 mūzikas instruments, jāmāk vadīt deju kolektīvs, jāprot izvedot gan teātra izrāde lellēm- pirkstiņ' un citām, gan aktieru izrādei., jāzina tūrisma iemaņas, jāmāk novadīt pārgājiens-būt gataviem interešu izglītībai un personības attīstīšanai ).
6) Valsts attīstībā ievērot reģionu vienlīdzīgas attīstības principu, lielāku atbalstu sniedzot ceļu, infrastruktūras uzturēšanai pierobežu reģionos.
7) Valsts drošībai tēriņus pārstāt vērtēt budžeta procentu lielumos, bet gan sasniegtajā, panāktajā attīstībā.
8) Kultūrā akcentu un atbalstu visam, kas mudina ieraudzīt pozitīvo mūsu valstī. Darbiem, kuri stāstot par Latviju, aicina priecāties un darīt to skaistāku, lepoties ar sasniegto, senāk paveikto. Neaizmirst senču veikumu.
P.S. Ja kāds brīnīsies-kādēļ tāda vērtību sistēma, kad kā Skalbes pirtniekam Ansim naudas vērdiņš tas svarīgākais? Nav vēlēšanās tikai priecāties un saukt, ka vajag latviski runāt, dziedāt, dejot. Nav vēlēšanās līdzināties Amerikas indiāņiem ASV rezervātos. Ir vēlēšanās līdzināties vāciešiem Vācijā, čehiem Čehijā. Lai ir lepnums par valsti, tās sasniegto. Lai varam prasīt valsts vadītājiem, bet tiem nav jāskrien uz ASV un citu valstu vēstniecībām, lai mums atbildētu tā, kā saimnieki liks. Jā, Jāni, tas Tev- šī mēneša paredzētās sapulces dalībniekiem. Lūdzi, lai uzrakstu.Lasītājiem-adresāts Jānis nav VL biedrs,bet teksts gan visiem.
