Bijušās nodaļas lapa

 

Cieņu nopelna. Vai arī tās vienkārši nav.


  Diezgan daudzi ik pa laikam uztraucas par to ,ka politiski plaši zināmām personām cīnoties ar  veselības problēmām, aizejot viņsaulē, publiskajā telpā notiek cīņa ar  sasirgušo vai aizgājušo tā sauktajos interneta komentāros.

  Nenoliedzami, tas nav ētiski. Savā ikdienas un paziņu lokā ,es domāju, neviens no aizgājušo vai sasirgušo ķengātājiem neatļautos to, ko atļaujas interneta komentāros. Padomāsim tikai par otru pusi- vai, šādi vēršoties pret neētiskajiem komentētājiem, mēs neaizmirstam to, cik neētiski savulaik bija šie paši politiķi aktīvajā politikā attieksmē pret valsts iedzīvotājiem.

 Ir tāds latviešu tautas teiciens- „Kā sauc, tā atskan”.

  Senais domātājs Seneka teicis: „Vox populi, vox dei.” Jeb latviski pārfrāzējot- tautas balss ir Dieva balss.

   Tagad, kad šī tautas jeb vērtējošā balss ir sadzirdēta, tā nepatīk. Vai tāpēc, ka izsaka vērtējumu par veikumu, kas izrādās citāds nekā vēlētos vērtējamie? Varbūt vērtējums ir neadekvāts un dižos un visas tautas atzītos Saulvežus noniecina? Tos, kuru mazajam pirkstiņam pakustoties, visi Latvijas iedzīvotāji kā organizēts skudru pulks būtu gatavi uz jebkādiem varoņdarbiem?

  Es gan pagaidām Latvijas pēdējo 20 gadu vēsturē nevienu izcilu Saulvedi neredzu. Un ja padomā, kā tauta pēc pusgada vērtētu (Nedod dievs!) nelaikā aizgājušus pašreizējos premjeru, finansu ministru un citus?

  Atcerēsimies, ka ir bijuši dažādi dzīves laikā plaši godinātu vadoņu aiziešanas veidi. Ādofs Hitlers centās sevi iznīcināt fiziski zemes virsū, lai viņa mirstīgās atliekas neizmantotu ,lai apgānītu. Precedents jau bija! Atcerēsimies itāļu duči Musolīni, kuru aiz kājām pakārtu esot apspļaudījuši paša tautieši. Staļinu, kuram pēc nāves viens no tuvākajiem līdzgaitniekiem esot iespēris. Kā aizgāja Lībijas Kadafi? To visu taču filmēja arī mūsu valdošo kontrolētie plašsaziņas līdzekļi. Ar sajūsmu par tautas dusmām.

  Ētika un ētikas principi darbojas dzīvē tikai tad, kad pēc tiem vadās visi. Nevar neētiski tautas vadoņi sev grūtā brīdī (arī personiski) cerēt uz ētisku rīcību. Varbūt grib, bet neloģiski ir cerēt.

  Te jau darbojas tā pati populistisko jeb tautisko lēmumu pieņemšanas vai nepieņemšanas atgriezeniskā saite. Ja populistiski jeb savas tautas intereses redzoši nebija politiķi savas dzīves laikā( vienkāršāk sakot- cilvēciski), tad cilvēcisku attieksmi var arī negaidīt atgriezeniski.

  Latvijā līdz šim nav bijusi populistiska jeb cilvēciska vara. Šo necilvēciskumu ļaudis ir labi pamanījuši. Par interneta komentāriem nav ko uztraukties! Redzot un zinot līdzšinējo valsts attīstību, ilggadējiem politiķiem vajadzētu uztraukties par iespēju beigt dzīvi kā Musolīni, vai vēl latviskāk un tautiskāk- tikt uzsēdinātiem uz apses mieta. Pēc senām latviešu tautas tradīcijām. Jo mūsu latviešu tautas gara mantu krājumi ir tik lieli, ka iespējams var atrast pat kaut ko vēl drausmīgāku un šausminošāku. Cilvēciska un cilvēkus saprotoša vara nekad nesaņems to, ko varētu saņemt un saņem tautas vajadzības neredzošie.

Vēl viena latviešu tautas paruna: „Dots devējam atdodas.”
 Es vairāk uztraucos par to, ka šobrīd nav politiķu, kuru pazušana no politiskās skatuves izraisītu vienprātīgas Latvijas tautas sēras. 

Komentāri (0)  |  2012-09-09 19:11  |  Skatīts: 968x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ