Šomēnes –dzejas dienu laiks. Arī Neretā. Dzejas vēstneši staigāja pa Neretas ielām, bet Neretas bibliotēkas izstāžu zālē 20.septembrī ,atklājot rokdarbnieces Helēnas Liepiņas izšūto gleznu izstādi, pasākuma pirmajā daļā skanēja daudzu gadu garumā Neretā dzirdētas autores dzeja. Rutas Lormane Gricgales „Kubuļu” māju Kļaviņu dzimtas atvase. Dzimtas, kura mūspusē vismaz no 17.gadsimta vidus. Strādāja skolā, bija sabiedriski aktīva, dziedāja vokālajā ansamblī, spēlēja vietējā dramatiskajā kolektīvā, ko visi neretieši zināja kā „Kliņģerītes”. Kliņģerītes ar savu ansambli kuplināja daudzus neretiešu pasākumus, jubilejās bija ar literāriem apsveikumiem, kuru autore bija Ruta Lormane.
Izlasot tikai nelielu daļu no R.Lormanes dzejas, sajūt, cik personiska un uzrunājoša var būt viņas valoda. Līdz šim nekad viņas dzeja nav skanējusi tā vienkopus- dzejas pēcpusdienā.
Arī šie dzejas vārdi:
Nerunāt par dienām, kurās lijis,
Runāt tik par tām, kad saule spīd.
Runāsim par tām, kad prieks ir bijis.
Dažreiz vakari tik gari.
Drūmas domas skumjās sirdi māc.
Darbi liekas darāmi par vari,
Gribētos , lai atnāk cilvēks kāds.
Katram rītam sava gaiša mala,
Katram gadam laimes brīdis liegs
Labiem darbiem, rosībai nav gala,
Katrai stundai īsts un patiess prieks.
Dzīves pārmaiņas nekad neliek skumt, sagurt, kaut iemesls dažreiz tam bija, dzejniece redzēja gaišo:
Tik sidrabaini mirdz nu tavi mati,
Bet arī draudzenēm šī krāsa ir.
Ak, nepavada mūs vairs puišu skati,
Jo vecums mūs no romantikas šķir.
Kas gan par to, ka šaura balles kleita,
Ka augstpapēžu kurpes kāju lauž,
Bet tomēr sirdī esi tu tā pati,
Kam vecais velniņš dziļi iekšā snauž.
Kā gribētos vēl jautrā ballē dejot,
Un valsi griezt, lai visi prātā jūk,
Un augu nakti smejot ielās klejot,
Un domāt par to, kas bij ,kas būs.
Dzīve, dzīve. Ļoti skopā,
Nedod to, ko sirdij gribētos.
Tak priecājies, ka esam visas kopā,
Lai tavā jubilejā līksmotos.
Mēdz dzīvē ļaudis satikties un šķirties
Tikt likstām pāri, bēdās līdzās stāt
Un tā pa dzīvi vienmēr tālāk irties,
Kaut sirds pēc aizgājušā tomēr sāp.
Arī pensijas gadu pienākšanai, kas kādreiz dāmām bija 55 gadi, ir ar savu dzejnieces ieraudzīto- patīkamo ,jaunām, jaunu laiku atnestām iespējām:
Jaunības dienas
Nu aiziet kā viena,
Svinēt jubileju sāk
Piecdesmit pieci- priecājas vecums
Nauda bez darba nu nāk.
60 gadi- uzziedēt no jauna,
Tā kā mārtiņrozei tev plaukt,
Kopt laukus, dārzus, teikt labus vārdus,
Sevi par jaunsaimnieci saukt.
Dzejnieka mūžs ir ne piecdesmit, ne simts gadi, bet vairāk- tik ilgi ,kamēr skandē un atceras viņa dzeju. Atceroties un skandējot Rutas Lormanes dzeju, viņa vienmēr būs mūsu vidū. Grisgales „Kubuļu” māju Kļaviņu dzimtas meitene. Ar viņas dzeju-arī vēl šodien mūsu vidū.
Pasākumā dzeju lasīja bibliotekāres Iveta Isakoviča, Regīna Kviese , kā arī Ainārs Bajinskis. Muzikālo noskaņu ar ģitāru radīja Jānis Sarmis Bajinskis.
Rutas Lormanes dzeja mums atkal dzirdama kļuva pateicoties vienas no "Kliņģerītēm" Ērikas Zvejnieces saglabātajiem tekstiem.
