Šobrīd sabiedrību atkal sakustinājušas runas par datu nesēju nodokli, par to, ka tas palīdzēšot autoriem. Ņemto vērā, ka VL Neretas nodaļas pārstāvjiem ir nelieli kontakti radošo cilvēki vidū, tad :
1) Teikts, ka nodokļi vai nodevas, ko valsts iekasē autortiesību organizāciju interesēs un vienlaicīgi arī autoru interesēs, ir nepareizi. Autortiesību organizācijas nepārstāv visus autorus. Diemžēl, bet pat šajos jautājumos aktīvākās NA vadošās amatpersonas red tikai divas autoru grupas. Tos ,kuri grib saņemt autoratlīdzību ar šo jomu starpnieku-divu Latvijas organizāciju(AKKA-LAA un Laipa) starpniecību un tos , kuri negrib saņemt atlīdzību, izplatīt darbus par brīvu. Diemžēl, netiek saskatīta trešā autoru grupa, kuri atlīdzību vēlas, bet nevēlas saistīties ar starpnieku organizācijām. Tādu ir diezgan daudz, un viņus var saprast- paredzamie ienākumi par atlīdzībām nav lieli, bet starpniecības uzcenojums sadārdzina un apgrūtina darbu izplatīšanos, kas ir autoru interese un ienākumu avots.
2) Runāt, ka datu nesēja nodoklis atkarīgs no cenas, ir vienkārši muļķīgi. To var vērtēt tikai no tā, kāda ir attiecīgās ierīces datu ietilpība. Tikai tā, jo zibatmiņa, kas apzeltīta un apdarināta ar dārgakmeņiem nekļūs uzreiz tūkstoškārt ‘pirātiskāka” par zibatmiņu ar tādu pašu datu ietilpību, bet cenu 1000 reizes mazāku.
3) Kombinētām, no dažādām detaļām komplektētām ierīcēm cena vispār nav rādītājs mantas ‘pirātiskumam’. Datora vārds jeb brends , kas pievieno cenai kādu summu klāt, uzreiz nerada vairāk pirātisku preci. Parasti tieši otrādi- tie, kas var atļauties brenda preci, var atļauties arī legālus autortiesību aizsargātus produktus. Tātad visdrīzāk, var runāt par vēlmi paņemt naudu, kuru var paņemt. Vērtēt var tikai datu ietilpību, tādām precēm kā dators no apliekamā apjoma izņemto tās galvenās programmas aizņemto lielumu. Tās, bez kuras dators kā „datu nesējs” vispār nav izmantojams. Ir pat zibatmiņas, kurām jau nopirktām daļa atmiņas aizņemta ar programmatūru no ražotāja. Tas aŗi jāņem vērā. Parasti preces aprakstos tas ir minēts.
4) Autortiesību nodevu ekonomiskais aspekts. Jebkuri uzcenojumi, kas ir lielāki un sadārdzina preču cenas salīdzinot ar blakus teritorijām vienotā ekonomiskā zonā ar brīvu preču kustību, samazina valsts ekonomikas konkurēt spēju šajā kopējā ekonomiskajā telpā. Šādu priekšlikumu izteicēji autortiesību organizācijās reāli ir Latvijas kā valsts nodevēji un ekonomisko spēju vājinātāji. Nekādi- tās nav rūpes par mūsu valsti, tās ekonomiku. Par autoru interešu aizstāvēšanu un viņu darbu izmantotāju vēlmi vairāk pirkt autoru veikumu neliecina nemaz. Tikai par līdz šim iekasētā un potenciāli iekasējamā pārdali.
Ierosinājumi:
1. Valsts ekonomisko un kultūras politiku jāveido tā, lai mudinātu gan ekonomikā, gan kultūrā radīt jaunas vērtības, censties ar tām nopelnīt, nevis pārdalīt un pārdalīt to, kas ir.
2. Ja pieļaujam, ka kaut kāda autortiesību nodeva ir ieviešama vai saglabājama, tad viss iekasētā izlietojums caur autortiesību starpniekorganizācijām vienkārši nedrīkst būt. Jo tieši šo starpnieku nepārstāvētie autori ( arī tāpēc, ka negrib un nevēlas būt šo organizāciju pārstāvēti) netiek šajā sadalē pieminēti. Tad būtu Kultūras ministrijai kā atbildīgajai organizācijai jāveido daļas iekasētā izmantošana šo – AKKA=LAA un LAIPA nepārstāvēto autoru interesēs. Piemēram – daļu naudas ne caur AKKA-LAA un LAA , bet KM izveidotu nepārstāvēto autoru aģentūru izlietot šo autoru interesēs. Atbalsts intenetprojektu- autoru mājas lapu attīstīšanā un tamlīdzīgi.
3. Iespējams, ka situācijā, kad visa nauda par datu nesēju nodevām nenonāks AKKA-LAA un LAIPA kasēs, arī šie nepārstāvētie autori organizēsies savās organizācijās un varēs kolektīvi lemt par naudas izlietošanu. Šie nepārstāvētie autori salīdzinoši vairāk tiek „publicēti” datu nesējos, bet nauda aiziet līdz šim vienai daļai autoru.
4. Datu nesēju nodeva var būt piesaistīta tikai un vienīgi datu nesēju ietilpībai. Pie tam apjomīgākajiem šī ietilpība nav 100% attiecināma kā apliekams lielums. Piemēram-no viena TB un vairāk- viena atlīdzība. Neviena datora disks 100%tīgi netiek izmantots nelegālu datu kopēšanai. Jāizrēķina ārā tas programmatūras aizņemtais apjoms, kas attiecināms uz ierīces eksistēšanai nepieciešamo un rūpnīcas līdzi doto.
Aplikt ar nodevu var tikai to, ko reāli var izmantot autortiesību pārkāpumiem. Bez operētājsistēmas dators vienkārši nebūs „datu nesējs” bet dizaina priekšmets. Operētājsistēmas mūsdienās jau visiem datoriem ir ieinstalētas rūpnīcā, legālas.
Šie ierosinājumi ir ievērojami un atbalstāmi, ja doma ir rūpēties par autoru tiesībām un vajadzībām. Ja galvenais ir palielināt AKKA-LAA un LAIPA pieejamo administrēšanai paredzēto izdevumu apjomu, tad jāturpina Latvijā iesāktais ekonomiskais „izrāviens” – mēģināt noplēst no tiem, kuri mūsu valstī vēl strādā un kaut ko dara, pārdalot esošo un galīgi nedomājot par to, kāpēc mums algas nav kā vecajās ES dalībvalstīs un cilvēki vienkārši nevar nopirkt, nepērk un nezina autoru darbus, veikumu. Jo nezinot un nelietojot arī autori nepelna. Bet visas šis datu nesēju epopejas sākumā bija autoru intereses. Kur tad ir tās? Visu autoru intereses. Visu trīs autoru grupu intereses, ne tikai autortiesību pārstāvju klientu intereses.
Protams, ja atceramies, ka saskaņā ar likumu no legālām iegūtām darbu kopijām vienu rezerves eksemplāru saskaņā ar likumu drīkst uzkopēt,jo par to ir samaksāts, bet atskaņojošo iekārtu bojājumi var padarīt oriģinālu un ieguldīto naudu par zemē nomestu naudu, tad vispār var jautāt-par ko maksā? Ja nelegāla( pirātiska) datu un darbu kopēšana vēl arvien paliek sodāma, tad maksā par to, ko saskaņā ar likumu drīkst darīt bez maksas- izveidot personsiku rezerves kopiju.
