Man vairāk pieņemams ,runājot par 16.martu, ir vārds-atzīmēt nevis svinēt. Jo svinam uzvaras, svinam svētkus, bet 16.marts nav tas datums, kad būtu noticis kaut kas ļoti priecīgs. Karš nekad nevar būt normālam cilvēkam prieka un sajūsmas objekts. Kara laika norises var izraisīt cieņu, atzinību, līdzjūtību.
Tātad-ko atzīmējam 16.martā? Tā ir latviešu leģiona atceres diena. Pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas apmēram 25 tūkstoši latviešu karavīru nonāca Rietumu sabiedroto gūstā. Kara gūstekņu nometnē Cedelgemā Beļģijā 1945. gada 28. decembrī bijušie latviešu karavīri nodibināja "Daugavas vanagu" organizāciju, lai labāk aizstāvētu savas intereses. 1952. gadā šī organizācija nolēma, ka turpmāk tā 16. martu atzīmēs kā Latviešu leģiona piemiņas dienu, kurā atcerēties frontē kritušos biedrus. Izvēlētais datums nebija nejaušs, tas bija simbolisks. 1944. gadā no 16. līdz 19. martam abas Latviešu leģiona divīzijas - 15. un 19. - austrumu frontē pie Veļikajas upes plecu pie pleca izcīnīja smagas kaujas ar sarkanarmiju. Pēc triju dienu smagām kaujām leģiona karavīriem virspulkveža Artura Silgaiļa vadībā izdevās noturēt stratēģiski svarīgo vietu – tur esošo augstieni. Tā bija pirmā kauja, kurā viena mērķa sasniegšanai vienlaikus iesaistījās abas latviešu divīzijas. Kauja beidzās ar uzvaru pār ievērojami pārāku pretinieku, kas apliecināja latviešu karavīru profesionālismu. 16. marts Latvijas vēsturē nav saistīts ar leģiona dibināšanu, nacisma ideoloģijas slavināšanu vai SS organizāciju. Tā ir tikai Latviešu leģiona karavīru piemiņas diena.
Tie paši leģionāri, kuri kara beigās bija rietumvalstu okupācijas zonā, bija cietumsargi dažādi vērtējamā Nirnbergas tribunāla apsūdzētajiem vācu augstākajiem vadoņiem. Nirnbergas tribunāls dažādi vērtējams, jo tā norises laikā starptautiskajiem apsūdzētājiem grūtības sagādāja vācu apsūdzēto aizstāvības stratēģija, kad nopietniem pārmetumiem vāciešiem pretī tika likti tādi paši padomju valsts pārstāvju nodarījumi. Tas radīja problēmas amerikāņu, franču, angļu juristu darbā, jo vajadzēja neredzēt nacistiskās Vācijas nodarījumiem identiskus noziegumus, kuru izdarītāji bija padomju valsts un tās pilsoņi-viņu, uzvarētāju, sabiedrotie. Reāli procesa laikā kā vienlīdz barbariski tika parādīti abi-nacistiskais vācu un padomju režīmi. Par pēdējo-pievēra acis-uzvarētāji...
Ne par Nirnbergu turpinājumā. Ja noskaidrojām, ka nav iemesla neatzīmēt 16.martu kā latviešu karavīru varonīgo cīņu un cīnītāju atceri , tad papētīsim. Varbūt mums ir vēl ko atzīmēt no Latvijas vēsturē notikušā, bet piemirstā?
Mans priekšlikums. Paskatīsimies, kas notiek Latvijā pēc padomju varas nodibināšanas, pēc pirmajām izvešanām laikā līdz vācu karaspēka ienākšanai kara sākumā. Daudzi slēpās ,bēguļoja, izglābušies no izvešanām. Karam sākoties, par padomju karaspēka daļām pārvērsto bijušo Latvijas vienību karavīri diezgan masveidīgi dezertēja un izveidojot kopā ar agrāk mežabrāļu dzīvi uzsākušiem ļaudīm pretošanās vienības, Latviju steidzīgi atstājošo padomju vienību atkāpšanos darot nepatīkamāku. Daudzviet tika latviešu atbrīvotas veselas pilsētas, kontrolētas. Līdz vācu karaspēka ienākšanai, kad cerība par otrreiz atkārtotu deviņpadsmito gadu ar Latvijas valsts atjaunošanu pamazām apdzisa. Kad atsākt lietotos Latvijas valsts simbolus otrs okupants lietot aizliedza-karogu, nevācu formas. Arī ieročus ,kuri tika izmantoti Smiltenes, Limbažu un citās cīņās, vajadzēja nodot. 1941.gada vasarā latviešu vēlme kopā ar vāciešiem iet pret padomju karaspēku netika vāciešu atbalstīta . To Hitlers atļāva tikai 1943.gada 23.janvārī, pavēlot dibināt latviešu leģionu.
Varbūt mums ir vērts vasaras vidū pieminēt tās cīņas, kurās zem Latvijas karogiem, pat atkarojot atsevišķas teritorijas, Latvijas iedzīvotāji ,izveidojot savas 1940.gadā zaudētās valsts atjaunotas „saliņas”. Izveidoja , maksājot arī ar dārgāko, kas cilvēkam ir, dzīvību.
Neretas pusē nekas tamlīdzīgs nenotika. Te kara sākums pārskrēja pāri bez lielām cīņām, bet šos 1941.gada notikumus pieminot, neretieši var atcerēties cīņas Limbažos, kur 4.jūlija ielu kaujās krita viens no apakšvienību komandieriem neretietis-virsletnants Juris Miervaldis Brunovskis. Apbedīts Limbažu kapos. Kā pats esot teicis pirms liktenīgās kaujas-ne viņa tēvs, kuru 1906 .gadā pie Viesītes noslepkavoja kazaki, neredzēja savu dēlu, tā arī laikam viņa dēls vai meita nekad neredzēs viņu. Drūmais paredzējums piepildījās…
Tās nevarētu būt atceres vienā dienā, jo cīņas notika ilgākā psmā- līdz pat 9.jūlijam noteikti.
Kā rakstīja ASV izdevums „New York Herald Tribune” jau 24. jūnijā, ka “Baltijas valstis sacelšanas ugunīs" un 25.jūnijā, ka “Ar ieročiem labi apgādāti latvieši vēršas pret padomju varu. Latvieši izveidojuši regulāru armiju un uzspridzinājuši tiltus un svarīgus ceļus."
Tā reāli bija pēdējā reize, kad neesot citu valstu armiju vienībās Latvijas iedzīvotāji cīnījās par savu valsti ar ieročiem rokās, gūstot vērā ņemamus panākumus. Pēckara mežabrāļu veikums-cits stāsts…
Padomāsim…
A.B.
