Pēdējā laikā skaļāki kļuvuši publiski aktīvāko rakstnieku palīgā saucieni, aicinot glābt latviešu rakstniecību. Tas noticis gan Kultūras Dienā rakstā ‘Rakstniecībā esam atpakaļ XIX gadsimtā.”(14.02.2012), Gundegas Repšes rakstā „Pēc rakstnieku vizītes Saeimas komisijā” 18.02.2012 Delfos.Osvalda Zebra rakstā"Divi miljoni mītu".Kultūras Dienā 2.03.2012. Arī Māra Bērziņa viedoklī „SVID analīze”7.03.2012. Kultūras Dienā. Šobrīd aktīvi tiek komentēts Ingas Žoludes "Īsais kurss Nezināmajā" 9.03.2012, Kultūras Dienā. Interesanti, ka paši literāti ir pārsteigti par komentāru daudzumu (dramaturgs D. Grīnvalds ), kas parasti esot ap 20 ,bet ne simtos mērāmi. Tiesa, tie paši literāti par visiem viedokļiem nebija sajūsmā. SVID analīze- Kultūras ministrijas pētījums par esošo situāciju literatūras laukā- mājas lapas lejupielādēs apskatāms.
Pirmais, kas pamanāms- aicinājums palielināt finanses literatūrai. Tālāk rakstnieku viedokļi daļās. Vieni vienkārši piesauc Igauniju kā paraugu, otri konkrēti pieprasa mūža stipendijas sākot no 200 latiem, trešie runā par radošajām stipendijām un summas ir tūkstošos par gadu vai ilgākiem periodiem. Ir aicinājums atbalstīt finansiāli latviešu autoru grāmatu valsts iepirkumu visām bibliotēkām. Atceras kādreizējo praksi, kad ienākumi no akcīzes nodokļa tika novirzīti VKKF jeb Valsts Kultūrkapitāla fondam. Arī citi ierosinājumi.
Jaunākajā rakstā pieminētā SVID analīze liecina, ka situācija ir tiešām izvērtējama, problēmas risināmas. Visus rakstnieku priekšlikumus atbalstīt arī nevar-tie dažbrīd ir pretrunīgi.
Manu uzmanību pievērsa fakti, ka nauda tiek tērēta ne tieši grāmatu izdošanas un lasītāju interešu apmierināšanai, bet ļoti sadrumstaloti tiek dalīta ļoti daudzām organizācijām, kuras eiropeiski „apsaimnieko” literatūras naudu, arī citu kultūrai domāto naudu. Tā VKKF izdala pusi saņemtā finansējuma, bet otru pusi izlieto saviem administratīvajiem izdevumiem. Līdzīgus uzdevumus kā VKKF pilda arī LLC(Latviešu literatūras centrs).kurš tālāk sadala VKKF naudu. LLC ir privāti dibināts fonds, kurš reāli eksistē no valsts naudas. Protams, ņemot vērā, ka visās „apsaimniekotāju” organizācijās darbojas literāti un tiem pietuvināti ļaudis, tas ir arī finansiāls atbalsts tiem literātiem, kuri veic šo administratīvo darbu. Tomēr divas vai vairākas valsts naudu apmaksātas administrācijas, kuras pašas par sevi nekādu pienesumu literatūras laukā nedod, savāc savai eksistencei literatūrai domāto naudu, kas plūst caur vismaz divām iestādēm. Iespējams, var samazināt šo valsts naudu dalošo iestāžu un organizāciju skaitu, lai lielāka daļa nonāk pie paredzētā adresāta.
Rakstnieki ļoti grib radošo stipendiju principu, kad valsts atbalsta autoru darba tapšanas laikā( daži min, ka vajadzētu nepārtrauktu stipendiju vai algu). Komentāros izskan, ka literātiem patīk pastāvošais VKKF radošo stipendiju princips, kad autors ar 30 lapām iesāktā darba teksta var pretendēt uz valsts atbalstu literārā darba tapšanas laikā. Tiesa, neviens nevar garantēt izdošanai derīga darba tapšanu. Par to gan atbild vai neatbild VKKF.
Rakstnieki piemin rakstu komentāros iespēju piedalīties darbu konkursos, kuros uzvarējušie saņem naudas balvas un tiek izdoti. Te gan jāsaka, ka neskaitot Nacionālā teātra pagājušā gada lugu konkursu, dramaturgiem pēdējos gados šādu iespēju nebija. Katru gadu notiek „Latvijas Avīzes” rīkotais Lata romānu konkurss. 2011.gadā arī Gerkens atjaunoja savu romānu konkursu. Romānistiem tas ir viss. Neatradu šāda veida konkursus stāstu rakstītājiem. Var teikt-nekas! Ar valsts naudu pagājušā gadā- tikai lugu konkurss( teātra paša iniciatīva).
Rakstnieki gatavojas tuvākajās dienās runāt Kultūras ministrijā par savām problēmām. No dzirdētā un lasītā ir radies viedoklis, ka vajadzētu samazināt dalošo organizāciju skaitu, lai samazinot administratīvos izdevumus, ietaupīto varētu novirzīt grāmatu iepirkumam bibliotēkām. Ja rakstnieki paši apgalvo, ka esot normāla tirāža 500eksemplāri- 1000 eksemplāri, tad šāds iepirkums, valstij kā pasūtītājam nosakot ražotāja uzcenojuma lielumu( pirmskara Latvijas prakse visās jomās tirdzniecībā) varētu palielināt tirāžas, samazināt pašizmaksu, grāmatas padarīt pieejamākas visiem lasītājiem. Vajadzētu izveidot gatavo literāro darbu konkursus-dzejai, stāstiem, romāniem, lugām. Ikgadējus valsts konkursus.
Sociālās garantijas. Rakstnieki gaužas, ka par viņiem netiek maksātas sociālās garantijas, kas traucē droši skatīties rītdienā. Ņemot vērā, ka likumdošanā no radošajiem honorāriem sociālo nodokli neiekasē (vismaz visiem paredzētajā apjomā),tad, ņemot vērā šos rakstnieku ieteikumus, vajadzētu atjaunot valstij sociālā nodokļa nomaksu obligātā veidā kā visiem valsts iedzīvotājiem arī radošo atlīdzību saņemošajiem. Tas viņiem ļautu, atbilstoši nopelnītajam, drošāk raudzīties nākotnē. Izskanējis arī viedoklis(R.Mežavilka), ka radošā darbā pelnošie var kā Individuālā darba strādātāji ,attiecīgi reģistrējoties VID, maksājot nodokļus, saņemt šis sociālās garantijas. Varbūt likumi nav jāmaina,bet jāinformē par iespējām?
Radošas stipendijas. Tās varētu būt labs atbalsts tautā iemīļotas literatūras veidotājiem. Princips sadalei varētu būt vienkāršs-līdzīgi kā vienos rakstu komentāros minēts. Saņem tas ,kurš, pirmo darbu radījis bez atbalsta, raksta otro. Trešo ,ceturto radošo stipendiju saņem tas, kuru rakstītajām grāmatām vajadzīgs arvien mazāks valsts atbalsts izdevniecībām, palielinās tirāžas. Uzskatu par nepieciešamu noteikt, ka visiem valsts atbalstītajiem darbiem izdodot grāmatā norāda arī tirāžu. Ja atkārtota tirāža, tad arī tās lielumu. Tiesa, par atkārtotām tirāžām pēdējā laikā latviešu autoriem neesmu dzirdējis.
Tālāk-vieta jūsu viedokļiem, komentāriem. Šī raksta tēma skar NA vadīto ministriju un daudziem tik svarīgo valodas jautājumu.
A.B.
