Kultūrvidē par nacionālo pasūtījumu sāka runāt pēc vienas jaunākās Latvijā ražotas filmas iznākšanas uz ekrāna. Šo tematu aktīvāk sāka apspriest pēc otras Latvijā par valsts naudu uzņemtās filmas iznākšanas ,kura sliktākajās padomju tradīcijās pat netika ieskaņota latviski. Atcerēsimies, ka pat A.Brenča ”Ilgo ceļu kāpās”, kas bija Centrālās televīzijas pasūtījums padomju gados ,tomēr ieskaņoja arī latviski.
Par nacionālo pasūtījumu. Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca sniedz 3 nozīmes vārdam nacionāls : 1. Tāds, kas attiecas uz nāciju, tautu, tautību sabiedriski politisko dzīvi, interesēm. Nacionālais jautājums. Nacionālā pašapziņa, pašnoteikšanās, politika. Nacionālā atbrīvošanās kustība. 2. Tāds, kas izsaka (kādas) nācijas, tautas, tautības raksturu un īpatnības. Nacionālais raksturs, teātris, tērps. Nacionālā kultūra, valoda. 3. Tāds, kas attiecas uz valsti. Nacionālā himna. Nacionālais karogs. Nacionālie svētki.
Pieminot nacionālo pasūtījumu kultūrā, no augšminētā skaidrojuma ir skaidrs, ka pasūtījumam jāattiecas uz nāciju, tautu, tautību sabiedriski politisko dzīvi ,interesēm. Pasūtījumam jāatspoguļō latviešu nācijas ,tautas raksturu un īpatnības. Šādam nacionālajam pasūtījumam jāattiecas uz valsti.
Savu viedokļi par nacionālo pasūtījumu „Ķultūras Dienā” rakstā „Nacionālā pasūtījuma ēnā” šā gada 23.martā saka padomju norieta laika mākslas kritikas uzlecošā zvaigzne N.Naumanis. Ja tagad atzīstam, ka padomju un nacistiskie režīmi bija vienādi, tad nav brīnums, ka Naumanim ļoti skaidri zināmi gan Hitlera, gan Staļina valsts mākslas veidošanās principi. Vienu no tiem viņš „kritizēja”. Tiešām, līdzības bija daudz- antīko formu izmantošana jaunceltnēs abās valstīs ( Maskavā-Padomju armijas teātra ēka u.t.t.). Arī citā. Tiesa ,cik atceros, padomju laikos publiskā tekstā nevarēja būt tik slikta latviešu valoda kā N.Naumanim, kas pilna krievu un angļu liekvārdiņiem , žargonismiem. Par kultūru runājot gan pirmskara Latvijā, gan padomju laikos , to centās darīt ļoti labā latviešu valodā. Varbūt tā bija prasme lietot savu valodu?
Mums ir Latvijas valsts, un piemērus ņemt no abām valstīm okupantiem, lai arī dažam kritiķim sirdī mīļiem, nav labi. Mēs pieredzi varam gūt atceroties starpkaru Latviju. Arī citur. Lai arī daudziem, arī Naumanim, nacionālais pasūtījums ir absurds jēdziens, īstenībā tā nav. Šis pasūtījums ir valsts un tās iedzīvotāju garīga stiprināšana ( Jo kultūra dod garu, bet ne mantu).
Politiķi ir tikai konkrētā laika tautas pārstāvji .Valsts ir ilgāk. Sen, sen atpakaļ man viens cilvēks izstāstīja „lietussargu principu”. Doma vienkārša. Katram cilvēkam viņa drošības un nākotnes dēļ nepieciešams savs aizsargs, savs lietussargs. Vispirms –vismazākais. Tā ir viņa ģimene. Ja šeit viss kārtībā, lietussargs strādā, sargā. Nākošais –aizsargs-darbavieta. Arī šeit normālos apstākļos lietussargam( mazliet lielākam) jāsargā. Vēl lielāks lietussargs var būt piederība reliģiskai organizācijai. Vislielākais un visu, visus aptverošais lietussargs ir valsts, kura, sekmīgi pildot savas funkcijas, sargā. Tad ,kad visi šie lietussargi „nav cauri”, veic savas funkcijas, cilvēka garīgai un fiziskajai eksistencei visam vajadzētu būt.
Manuprāt, nacionālais pasūtījums ir visu šo augšminēto lietussargu darbības stiprināšana. Ar nacionālo pasūtījumu nevar kultūra izveidot stabilas, laimīgas ģimenes. Var veidot priekšstatu par to ideālu, uz kuru tiekties. Arī darba vidē kultūra ar nacionālo pasūtījumu veidot šo ceļu uz ētisko, savstarpēji saprotošā darba kolektīva modeli. Šķiet, ko valstij ar nacionālo pasūtījumu kultūrā darīt reliģiskajā vidē (organizācijās). Tur ietekmes valstij vismazāk. Luteriskajā vidē Latvijā šobrīd nav visai veselīga situācija. Reliģiskās organizācijas vadība sāk zaudēt savus piederīgos. Uz vietām jau viss kārtībā, bet tas sargājošais lietussargs plīst jau vairākās vietās. Tie, kas nav saistīti, teiks- lai! Valsts interesēs ir, lai tās iedzīvotāji, kuriem šis lietussargs ir ļoti nozīmīgs, nejustos apdraudēti. Te ir, kur strādāt kultūrai. Pats lielākais lietussargs-valsts arī ir jākopj, jāsargā, lai netecētu, lai iedzīvotāji, pat redzot dažus plīsumus, zinātu, tie tūlīt tiks salāpīti. Nav jāapliecina, ka ši valsts ir tiesīga eksistēt (lai apgalvotu pretējo, jāsaņem Latvijas valsts ienaidnieku nacionālais pasūtījums) , bet to, ka var sekmīgi augt un plaukt. Pat pārvarot grūtības.
Pie mūsu minētā raksta ir arī bijušo un esošo tautas atraidīto (neievēlēto) politiķu H.Demakovas (tagad jau negrib, lai to atceras, bet min kā mākslas zinātnieci), S.Ēlertes ( reāla „Latvijas ceļa” un „Tautas partijas” valdību laika patiesības ministrijas „Dienas” veidolā vadītāja), pašreizējās ministres Ž. Jaunzemes-Grendes, ŗežisoru G.Šmita, Dž.Dž.Džilindžera, rakstnieku A.Kolberga, M.Bērziņa, teātra direktora O.Rubeņa viedokļi.
Ja tautas atraidītās abas politiķes, viena no kurām vairs to pat neatceras, bet otra negrib pieminēt, runā, ka viss, ko valsts dod kultūrai, ir nacionālais pasūtījums, tad radošo profesiju pārstāvji vairāk uztraucas par to, lai nacionālais pasūtījums būtu vienkārši vairāk naudas pie esošā, bet nepiemin rezultātu, kas jāsasniedz.
Amizanti, ka abas politiķes un radošie ļoti uztraucas par to, lai šādas par „nacionālo pasūtījumu” nosauktās naudas tēriņi nekādi nebūtu ietekmējami. Dažs ( G.šmits) izsakās, ka nevajadzētu rasties Latvijas vēsturi zaimojošiem, vēsturi kropļojošiem darbiem kā „Rīgas sargi.” Šo gan es nesaprotu. Jā, protams, vēsturiskas neprecizitātes un kļūmes filmā bija. Ceru, ka pretenzijas nav par to, ka filmā kā latviešu tautas vēlme parādīta Latvijas valsts tapšana. Skumji, ka cilvēks, kurš, gribēdams padarīt nopietnāku savu radošo biogrāfiju, saliek darbu sarakstā arī visus studiju mācību projektiņus. Varbūt sāp, ka Grauba uzņem jau trešo filmu ,arī par Latvijas vēsturē nozīmīgām tēmām. Iepriekšējās divas –skatītāju atzinīgi novērtētas. Gribas atcerēties anekdoti par katlu ar latviešiem ellē, kuru velniem nav jāsargā. Jo paši ārā rāpjošos velk katlā atpakaļ. Runā nevis par to, kā labāk, bet otra darbu nolīdzināt līdz ar zemi. To mēģina darīt diplomdarba un ceturtdaļfilmas režisors kino Šmits (dati no interneta).
Ja nacionālais pasūtījums ir nācijai, tautai, tad tam jābūt komerciāli veiksmīgam. Lai tauta redz, vērtē, lepojas ar paveikto. Veikumam jābūt sabiedrībā nozīmīgam, ietekmējošam. Ja tā ir vienkārši papildus nauda pie esošās kultūrai, tad situācijā, kad ļaudīm nav pietiekoši labu grāmatu lasīšanai, labu filmu ,ko redzēt, mēs visi būsim apmaksājuši tēriņus kultūrai. Šobrīd ļaudis reāli prasa rezultātu. Nevis ķeksītim, autoru ambīcijām, bet sev- patērētājiem.
Teātru ļaudis Džilindžers un Rubenis Kultūras Dienas rakstam pievienotajos viedokļos apgalvo, ka latviešu autori „neiet”, nav skatītāju mīlēti. Diemžēl jāatzīst, ka pēdējās izrāžu recenzijas par Dailes iestudējumiem liecina, ka latviešu skatītājam mūsu autori ( īpaši klasiķi) ir autoritāte, moderni runājot-zīmols ar kvalitāti. Problēmas rodas šo zīmolu pasniegt skatītājam. Šķiet, ka teātriem jāmeklē vaina nevis autoros, bet savā nespējā atklāt latviešu autorus. Varbūt vaina teātru interpretācijās?
Pēdējais un pats svarīgākais. Kā un kas kontrolētu šāda nacionālā pasūtījuma naudas piešķiršanu? Abas tautas malā pastumtās politiķes un kultūras cilvēki saka- tikai ne politiķi!
Demakovas un Ēlertes teiktais saprotams. Demakova saka: „Nacionālais pasūtījums ir arī tradīciju ievērošana.” No viņas teiktā konteksta noprotams-domāts kā etalons Opera. Ja pašām nekāda laba rezultāta nebija ,tad netic arī esošo ,tautas atbalstīto politiķu spējām. Laikam domā, ka tādi paši. Vēlētāji ir citādi vērtējuši.
Arī kultūras cilvēki saredz papildu naudu, esošos sadales mehānismus VKKF veidā. Uztraucas par to, ka nedrīkst ietekmēt autora skatījumu, ieceres. Reāli nevienā, pat visnedemokrātiskākajā valstī nav tā, ka autoram nav tiesību uz savu individualitāti. Atšķiras gan viedokļi par to, kad sākas individualitātes īpatnības , kad sākas profesionāla neprasme saprast konkrēto autoru. Visi piesauc kā brīnumnūjiņu mistiskos ekspertus. Tie izvērtēšot un tapšot jauni, valsts iedzīvotājus priecējoši darbi. Šobrīd tas notiek, vērtēšanas un atlases rezultātā tapušais daudzus neapmierina. Ko darīt?
Kaut kur lasītas rindas liek atcerēties piedāvājumu. Ik divus gadus pilnībā nomainīt šo ekspertējošo struktūru sastāvu. Iespējams, izņemot grāmatvežus. Dažs teiks-kā tā? Ik divus gadus sāksies haoss! Nē, jo nav jau teikts, ka vienlaicīgi jāmaina visi. Ja neviens nestrādā ilgāk par diviem gadiem un neatgriežas ātrāk kā pēc trīs gadu pauzes… Tā esot iespēja šīm regulējošām struktūrām neieslīgt elitārismā, rutīnā, neveidotos savstarpēji viens otru atbalstošas grupeles, slimojošas ar vadonības un nemaldības slimību. Tas bija padoms kādas Eiropas valsts kultūras cilvēkiem.
P.S. Paldies tiem diviem cilvēkiem, kuri kopīgā sarunā palīdzēja tapt šim tekstam. Bez viņiem šī raksta nebūtu.
Saitiņa uz Kultūras Dienas rakstu: https://www.diena.lv/kd/nacionala-pasutijuma-ena-13938467
A.B.
