Bijušās nodaļas lapa

Šobrīd dažu rakstu ietekmē sabiedrībā sākusies neformāla diskusija par Latvijas valsts eksprezidentu sociālajām garantijām. Par to, vai vajadzīgas tik dārgas automašīnas, dzīvokļi, apsardze. Šī sabiedrības diskusija no komentāru sadaļas pie eksprezidentu auto aprakstošiem tekstiem pārtapusi jau dažu politiķu , politologu un ,protams, Vairas Vīķes-Freibergas „viedajos”  tekstos veselu rakstu veidā:

https://www.diena.lv/latvija/viedokli/ameriks-tas-ir-valsts-gods-un-pienakums-13943613

https://www.diena.lv/latvija/viedokli/ijabs-mes-parspilejam-ar-bijuso-valsts-vaditaju-teriniem-13943612

https://www.diena.lv/latvija/viedokli/vike-freiberga-bijusais-valsts-galva-ir-pelnijis-atbilstosas-socialas-garantijas-13943850

  Arī Ivars Ījabs uzskata, ka nodrošinājums ir pārmērīgs,  ir valstis, kur demokrātiski ievēlēts prezidents pēc amata atstāšanas demokrātiski kļūst tikpat līdzīgs pārējiem valsts pilsoņiem kā pirms amata iegūšanas.

   Konstatējām, ka pasaulē situācija ir ļoti dažāda. Nevar teikt, ka visur šādu amatu kādreizējie izpildītāji tiek apbērti ar valsts dāvanām līdz mūža beigām.

  Ļoti nervozi uz pirmo divu pieminētajiem rakstiem reaģēja odiozā eksprezidente Vaira Vīķe Freiberga. Cilvēks, kura amata  darbības laikā Latvija gāja pretī ekonomiskajam sabrukumam, tagad ļoti nervozi vērtē izskanējušos viedokļus, uzsverot, ka šādu amatu ieņēmušais ir pelnījis atbilstošas sociālas garantijas.

  Pēdējiem vārdiem  var atrast  kaut ko loģisku pamatā. Tikai vajadzētu vienoties par to, kas ir šīs „atbilstošās sociālās garantijas”? Vai, vērtējot eksprezidentiem dodamo, mēs vērtēsim viņa prezidentūras laikā veikto valsts ekonomiskajā augšupejā vai lejupslīdē? Vai šāds nodrošinājums vispār drīkst būt „neatkarīgs” no pārējās valsts daļas dzīves līmeņa?  Ja uzskatām, ka valsts prezidents ir runājoša rotaļlieta bez ietekmes valstī, vai mums šo rotaļlietu rotāt visu laiku vai ielikt  rotaļlietu skapī pie pārējām tādām pašām ,no kurām tā nākusi- pie tautas?

  To, ka esošais nešķiet pietiekošs un šķiet mazs, pierāda kaut vai slēptās Vīķes-Freibergas gaudas par to, ka līdzīgi citiem politiķiem tomēr nevar privatizēt savu miljonus vērto dzīvokli. Ši cilvēka lielummānijai laikam ir tieksme tikai augt un plesties, nezinot kauna un pašcieņas robežas.

  Pats galvenais- vai valstij jānodrošina bijušie prezidenti , tāpēc ka  tie nāk no ielas, paņemti no Rīgas patiltes, šova „Padarīsim ubagu par miljonāru” ietvaros ? Nē, protams. Visiem ir bijusi dzīves vieta, arī tagad visiem bez valsts nodrošinātās ir vēl vairāki privāti un lieli namīpašumi. Vai līdz prezidenta amata pienākumu pildīšanai visi trīs bijušie staigāja kājām? Arī nē. Rodas kaut kas neloģisks-jau pēc tam, kad cilvēks vairs nepārstāv  valsti, kad esam konstatējuši lielus trūkumus un bezdarbību, arī pretlikumīgu rīcību, turpinām ar valsts jeb visu mūsu maciņiem uzturēt šiem eksprezidentiem ilūziju, ka viņi savas darbības laikā ir nevis grāvuši šo valsti ekonomiski vai vismaz nav pretojušies nejēdzībām, bet darījuši mums labu. Ilūziju, ka viņiem pienākas. Ļoti zīmīgi šķiet tas, ka visvairāk savas tiesības ar zobiem un nagiem grib aizstāvēt VVF. Jo materiālās pārmērības viņas amata laikā ir kļuvušas zināmas publiski. Arī publiski tika izrādīta necieņa valsts iedzīvotājiem.

  Kāds varētu būt visiem pieņemams risinājums? Manuprāt, tā var būt tikai sasaiste ar šo valsti. Pensija- tas lai būtu. Viss pārējais nodrošinājums-atbilstoši valsts vidēji statistiskajam  iedzīvotājam iespējamais. Auto- kā valsts vidējam iedzīvotājam, dzīvokļa  īre-kā valsts vidēji statistiskajam iedzīvotājam. Vai arī to neparedzēt, jo valsts pensionāri to nodrošina no pensijām. Vienkārši –amata pienākumu pildīšanas laikā valsts apmaksā īri vai komunālos maksājumus prezidenta privātajai dzīvesvietai tajā laikā, kad amatlaikā dzīvo valsts dienesta telpās. Pēc tam atgriežas savā dzīvesvietā, kuru uztur no valsts piešķirtās pensijas.

  Līdzīgi vajadzētu būt arī ar materiāli tehnisko nodrošinājumu ministriem, deputātiem. Kā valsts iedzīvotāji, tā arī esošie un bijušie  amatvīri un sievas. Nedomāju, ka vajadzētu VVF tiesāt par nelikumīgu Latvijas valsts iesaistīšanu Irākas karā, bet ja citādi viņas apetīti un vēlmi tagad, kā izskanējis nepiepildāmas vēlmes veidā privatizēt eksprezidenta dzīvokli nevar…

  Galu galā šī sieviete runājot to, kas viņai atļauts nebija (nebija Ārlietu ministrijas atbalsta šim Vairas Vīķes Freibergas atbalstam dalībai karā) , ir vainojama vairāku Latvijas iedzīvotāju priekšlaicīgā nāvē. Ja daudzi uztraucas par vairākkārtīgo slepkavu uz mūžu notiesāto noziedznieku  dzīvi vieninieku kamerās, kas labāka kā daudziem valsts cienījamiem darba cilvēkiem, tad šeit ir vēl viena netīšas vairāku cilvēku slepkavības vai novešanas līdz nāvei vaininieces Vairas Vīķes Freibergas dzīve, taču ne vieninieka kamerā, bet atbilstoši  miljonāru standartiem.

  Vīķe-Freiberga piemin ,ka  balstoties uz tiesisko pēctecību, neviens eksprezidents nav  atstājams arī turpmāk bez esošā nodrošinājuma. Zinot, ka katram bijušajam eksprezidentam var atrast skeletu skapī, gribu jautāt- vai arī tad, ja kādi valsts pilsoņi sāks tiesas procesus pret eksprezidentiem un tos iesēdinās cietumos? Vai tas būtu vienīgais iespējamais ceļš, lai pārtrauktu esošo praksi?

  Šķiet vienīgais, kurš nealkst pēc šādām mūža privilēģijām ir esošais prezidents Andris Bērziņš. Varbūt tas ir ceļš nākotnē- izvirzīt amatam tos, kuriem ir noteikts sociāli-materiālais nodrošinājums, lai  netek siekala ,kārojot nepelnīto un  nenopelnīto.

  Tā mēs visi maksājam no savas kabatas par bezatbildīgu, cilvēku dzīvības nekādā vērtē neturošo ļautiņu uzturēšanu ,kaut arī viņi par mums un mūsu interesēm nav domājuši ne amatā esot, ne tagad. Ir par ko padomāt, vai ne?
 Paši eksprezidenti uzskata ,ka viņiem viss pienākas. Saskaņā ar esošā likumdošanu-tā ir. Sabiedrības,vismaz daļas, viedoklis ir atšķirīgs no šeit minētā:
https://www.delfi.lv/news/national/politics/laikraksts-eksprezidenti-neuzskata-ka-sanem-parmerigus-labumus.d?id=42309886